„Bultas caururbj miesu, vārdi dvēseli”, ir domājis spāņu filozofs Baltasars Grasians jau 17. gs, nedaudz pārfrāzējot viņa teikto, piemērojot to mūsdienu pasaulei, „lodes caururbj miesu, vārdi dvēseli” doma netiek mainīta, vienīgi ierocis ar kādu panāk šo šausminošu efektu. Brūces sadzīst, atmiņas pagaist ,bet tomēr, kas tad īsti cilvēku ietekmē vairāk, bez apdoma izteikti apvainojumi vai tēmēta snaipera lode? Manuprāt, tie ir vārdi...
Daudzi varētu apšaubīt šo domu, bet ar bērnības pārgalvībā iegūtajām rētām ikviens no mums kaut reizi ir palepojies savā draugu pulkā, bet cik daudzi ir atklājuši, kādus nejaukus vārdus reiz pateica kaimiņu puika? Pavisam nedaudzi, jo atceroties tos brīžus nepārņem šī nostalģiski jaukā sajūta par bērnu dienu zaļajām pļāvām, bet gan skarba apziņa, ka šie vārdi, lai kā gribētos, vēl aizvien nav pagaisuši no atmiņas. Šie riebīgie skeletiņi, kas katram no mums glabājas skapja tumšākajā stūrī vienmēr parādās nepiemērotākajos brīžos, brīžos, kad visam būtu jānorit perfekti. Viens atmiņu zibsnis par nepatīkamu vārdu pārmaiņu sen pagātnē, spēj sabojāt omu vairāk par sarkanvīna traipu uz apģērba, par kuru jāpiebilst, ka iztīrīt to ir tikpat kā neiespējami.
…
