Filozofija ir zinātne par pašām vissvarīgākajām pasaules, cilvēka dzīves un domāšanas likumsakarībām. Pirmo reizi cilvēce pie filozofiskas pieejas nonāca Senajā Grieķijā, kas bija solis tālāk problēmu risināšanai mitoloģiskā vai reliģiskā ceļā, tad tagad tika izmantota jēdzieniska, sistemātiska un zinātniski pamatota domāšana. Sākumā Sengrieķu filozofus saista pasaule un daba, kur cilvēks ir tā visa daļa. Pirmie ievērojamākie Grieķu filozofi bija Anaksimandrs, Anaksimens , Pītagors, Heraklīds un Parmenīds. Jau 5.gs.p.m.ē. situācija izmainās, jo filozofisko interešu centrā nāk cilvēks, tādu ideju atbalsta sofisti, kas bija apgaismības laikmeta inteliģence – runātāji, advokāti, strīdu meistari. Sofistu atziņu formulē Protogors: ”Cilvēks ir visu lietu mērs: esošo, ka tās ir, un neesošo, ka to nav.” Ievērojamais atēniešu filozofs Sokrats pret šo subjektīvismu un relatīvismu, bet izvirzīja ideju, ka pasaules un cilvēka dzīves pamatā ir mūžīgas idejas. Tāpat domāja Sokrata skolnieks Platons, kurš kļuva par filozofiskā ideālisma pamatlicēju. Pamatus materiālistiskiem pasaules uzskatiem lika Dēmokrits. …
