Lai sāktu runāt par AFILĀCIJU, vajadzētu noskaidrot, šī termina nozīmi. Tātad “AFILĀCIJA” ir cilvēka vajadzība pēc sociāliem kontaktiem, pēc saskarsmes, informācijas.
Rakstot pārdomas par šo tēmu esmu izmantojusi Ērika Bernas grāmatu “Spēles, ko spēlē cilvēki. Cilvēki, kuri spēlē spēles.”
Šai grāmatā autors uzskata, ka cilvēkam nepieciešamība pēc sociāliem kontaktiem, saskarsmes, informācijas ir pielīdzināma fiziskam badam, kas rada letālas sekas, t.i. cilvēka nāvi. Viņš raksta, ka ir pierādīts, ka zīdainis iet bojā, ja viņam ilgu laiku tiek liegts kontakts ar cilvēkiem, tātad emocionālajām saitēm starp cilvēkiem ir ārkārtīgi milzīga nozīme.
Es uzskatu, ka šāds sensorais bads ir bīstams ne tikai zīdaiņiem, bet jebkuram pieaugušam cilvēkam. Cik daudz pasaules literatūrā ir izmantota šī tēma, A. Dima (tēvs) “Grāfs Monta Kristo”, un vēl citas. Tomēr uzskatu, literatūra ir tikai rakstīts vārds ar ideju: kas būtu, ja būtu… Es gribu runāt par mūsdienām, par to, kas notiek ap mums, mums līdzās, dienu dienā.
Aizvien vairāk mēs aptveram, ka Latvijā ir ārkārtīgi daudz vientuļu cilvēku, taču vissmagāk vientulību pārdzīvo vecie cilvēki, kas nokļuvuši šādā situācijā dažādu iemeslu dēļ( pašu vainas, nelaimes gadījums, utt.).…
