Agenda-setting jēdzienu 1972. gadā ieviesa Makkombs (McCombs) un Šavs (Shaw) (McQuail, D., 2000:455). Šī teorija nosaka, ka ziņu mēdiji spēj noteikt sabiedrības dienas kārtību, pievēršot viņu uzmanību konkrētiem jautājumiem. Cilvēki ne tikai iegūst faktuālu informāciju no ziņu mēdijiem sabiedriskās lietās, bet arī iespaidojas un domā, ka jautājums ir svarīgs, jo to atspoguļo mēdijs. Avīzes rada daudzus mājienus par problēmas svarīgumu ar to, cik lielu laukumu atvēl rakstam par problēmu, cik lielus virsrakstus veido u.tml. Savukārt televīzijas ziņās mājieni par temata svarīgumu tiek norādīti ar to, ka par šo problēmu vispār tiek veidots sižets, kā arī ar sižeta garumu utt. (McCombs, M., 2002:1). Tāpat nozīmīgs ir arī sižeta atrašanās vieta ziņu programmā tas, jo parasti ziņas, ko mediji uzskata par svarīgākām tiek raidītas pirmās. Arī mūzika un žurnālista balss, kurš lasa konkrēto ziņu, ir būtiska, tā var pastiprināti pievērst uzmanību. Bernards Kohens (Bernard Cohen) 1963. gadā ir pateicis teorijas galveno domu, ka „mēdiji nenorāda cilvēkiem ko domāt, tie norāda par ko domāt” (Anderson, J. A., 1996:213).…
