Jēdzienu „romāņu māksla” izgudroja normaņu arheologs Š. de Gervils, lai raksturotu
V-XIII gs.
X gadsimtā liela autoritāte bija benediktiešu klosterim Klinī (Burgundijā)
Tā, piemēram, kad XII gadsimtā noteikšanu Eiropas garīgajā dzīvē pārņem askētiski ievirzītais Sito klosteris (dib. 1098), kā pretmets Klinī arhitektūrā izkoptajai greznībai un reprezentivitātei Eiropā sāk izplatīties Sito klostera ideāliem atbilstošais lakonisms, proti, celtnes ar askētiski tīrām sienām, vienkāršotu iekštelpu risinājumu, bet ar agrāk nekur citur neizmantotām krusta velvēm.
Romāņu arhitektūras pirmie soļi konstatējami vēl Otonu laika mākslā. No šīs dinastijas valdīšanas laika saglabājušās nedaudzās sakrālās celtnes ir spilgts pierādijums tam, ka rietumeiropas arhitekturā sāka iezīmēties tendence uz zināmu stilistisku vienotību. Tā, piemēram X gadsimtā uzcelto Sv. Kiriaka baznīcu sieviesu klosterī Gernrodē savā varenībā, skarbumā un apjomu izteiksmīgajā valodā var uzskatīt par romāņu dievnama tiešu priekšteci. Atšķirība ir vienīgi tā, ka tai ir vēl līmenisks pārsegums.
…
