Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 19.01.2011.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Prezentācija 'Arsēns', 1.
  • Prezentācija 'Arsēns', 2.
  • Prezentācija 'Arsēns', 3.
  • Prezentācija 'Arsēns', 4.
  • Prezentācija 'Arsēns', 5.
  • Prezentācija 'Arsēns', 6.
  • Prezentācija 'Arsēns', 7.
  • Prezentācija 'Arsēns', 8.
  • Prezentācija 'Arsēns', 9.
  • Prezentācija 'Arsēns', 10.
  • Prezentācija 'Arsēns', 11.
  • Prezentācija 'Arsēns', 12.
  • Prezentācija 'Arsēns', 13.
  • Prezentācija 'Arsēns', 14.
  • Prezentācija 'Arsēns', 15.
  • Prezentācija 'Arsēns', 16.
Darba fragmentsAizvērt

ARSĒNS CILVĒKA ORGANISMĀ
Cilvēka organismā arsēns galvenokārt atrodas matos un nagos. Asinīs arsēns koncentrējas eritrocītos, kur tas galvenokārt ir saistīts ar hemoglobīna globīnu. Visvairāk atrodas nierēs un aknās, kā arī plaušās, liesā, ādā. Audos arsēns atrasts olbaltumvielu frakcijā un tikai ļoti nedaudz - lipīdu frakcijā.
Arsēnu uzskata par nepieciešamu cilvēka organismam, lai gan konkrētas funkcijas vielmaiņā zināmas maz. Iespējams, ka arsēnam ir nozīme metionīna vielmaiņā, gēnu ekspresijā, DNS sintēzē leikocītos.

Tīrs arsēns nav indīgs, tā savienojumi, savukārt, ir ļoti indīgi.
Cilvēks ar pārtiku parasti uzņem līdz 140 mikrogramiem arsēna savienojumu dienā.
Normāli cilvēka organismā arsēns ir konstatēts monometilarsonskābes un dimetilarsīnskābes savienojumu veidā.
Toksiskās īpašības parādas, ja dienas deva pārsniedz 250 mikrogramus.

Arsēnam piemīt īpašība uzkrāties vecāku cilvēku organismā, ko saista ar aknu un nieru darbības pavājināšanos. Cilvēki, kas nav iesaistīti arsēnu ražošanas procesos, visvairāk arsēnu var uzņemt ar zivīm un jūras augiem, kas arsēnu satur galvenokārt arsenobetīna un arsenoholīna, kā arī neorganiskā arsēna veidā.

Atlants