-
Ieskats Aspazijas dzīvē un daiļradē
Salīdzinot rozes mainīgo dabu Aspazijas dzejoļos ar savām asociācijām! Kāpēc, tavuprāt, dzejniece tik dažādi ir izmantojusi rozes tēlu savā dzejā?
Aspazijas dzejā, roze saistās ar dzīvības un nāves ciklu, juteklisko mīlestību un mīlas mokām. Aspazija mīlēja ziedus, un tie viņai bija vienmēr blakus – dzīvē, dzejā, sapņos.
Zieda dvēsele ir smarža. Rozes, Aspazijas laika dārzs. Pašas stādītās puķes, kuras joprojām dzīvo! Tās bija arī tādas, māmuļas mīļākās puķes.
Sīkos atmiņu mirkļos, vēstulēs un dienasgrāmatās, viņas darbos un dzejā uzsmaržo sen ziedējušu ziedu brīnums.
Visdzīvākie un daudzveidīgākie ziedi joprojām izplaukst, zied un nozied Aspazijas daiļradē.
Aspazijas dzejā var sastapt daudz dažādu ziedu – sākot ar visvienkāršākajām lauku puķēm, beidzot ar rozēm, eksotiskie svešzemju ziedi lirikā plaukst līdzās neaizmirstulītēm, zied zilā ilgu puķe un mirdz rožu gaisma, sīks ziediņš starp grāmatas lapām nes prieku...
Ziedi veido it kā atsevišķu pasauli, kurā sastopam šo dabas brīnumu no sīkām puķu sēklām līdz sairšanai trūdos, un tā zieds kļūst arī par cilvēka dzīves spoguli. Ziedi Aspazijas daiļradē ir iekšējās saskaņas un dvēseles līdzsvara meklējumi, kas atklāj arī zemes mūžīgo skaistumu, laika ritumu un cilvēka radošo daudzveidību.
…
Kopš seniem laikiem roze ir apbrīnota, pagodināta, paaugstināta līdz karaļa personību līmenim. Roze ir ziedu karaliene – svētas, romantiskas un jutekliskas mīlestības simbols ar slēptu jēgu. Atkarībā no krāsas un ziedu skaita, no rozēm veidotas pat veselas vēstules, kas reizēm bijušas daiļrunīgākas par vārdiem. Sena musulmaņu leģenda pat vēsta, ka roze ir dāvana no debesīm zemei, uz kuras rozei jākļūst par visu puķu pavēlnieci. Ar rožu ziedu tēliem Aspazija cenšas mums pateikt, ka cilvēka iekšējā pasaule ir ļoti trausla, ikdiena to liec pie zemes, bet nosargāt šo trauslumu spēj tikai puķes, kas dzejā ir sirds noskaņu izteicējas, bet pašas Aspazijas dzīvē – ideālā skaistuma simbols. Dzejniece, smaržīgo ziedu dvēselē atrod savējo! Ziedi iet bojā zem smagiem soļiem, ziedlapinas nokrīt, sabrūk ticība cilvēkiem, priekš¬stats par dzīvi, atsedzas bezdibenis starp sap¬ņiem un īstenību. Ir pazemota sievietes mīles¬tība, apvainots karaliskais lepnums, pašapziņa. Uzliesmo atriebības alkas pret «ļauno pasauli», kas iznīcina ilū¬zijas. Rožu ziedi nav mūžīgi, tie novīst, arī uzvaras vainagā ievīti, tie ir kā lūgšanā paceltas rokas, kas vieno mūs ar debesīm. Aspazija apgalvo, ka ziedi izsmaržo savu dvēseli smaržā, tā top dzeja – gan dzejnieku radītā, gan mūsu zemes izauklētā, un Aspazija savā dzejolī ”Zemes poēzija” saka: ”Ak, puķes ir un būs, kā bija:Visskaistakā zemes poēzija!” Roze noteikti ir viens no jaunromantisma populārākajiem tēliem Aspazijas dzejā. Roze ir divdabīgs zieds, lai arī tas vilina ar daiļu izskatu un patīkamu smaržu, zem zieda pamatnes slēpjas asi ērkšķi. Tomēr par spīti šīm briesmām (vai varbūt tieši to dēļ), Aspazija rozes ļoti mīlēja, piemēram, tās auga viņas dārzā. Tie bija viņas mīļākie ziedi. Liriskā varone ir spēcīga un savdabīga personība, kas apzinās savu vērtību un lomu sabiedrībā. Viņas domas un jūtas izpaužas ar tādu skaņu un krāsu raksturojumiem, kas akcentē trauksmi, nemieru, cerību, pārmaiņas un romantiku. Aspazija iezīmē motīvus par neizdarīto, nesasniegto. Pārlūkojot Aspazijas dzejoļu krājumus – “Ziedu klēpis” un “Izplesti spārni” Dzejoļu krājumu “Saulains stūrītis” dzejoļi, kuros izmantots rozes tēls! Dzejoļu citāti no katras grāmatas, kuros rozes tēls atklāj dažādus liriskā “es” dvēseles stāvokļus! Komentējot citātus, raksturots liriskā “es” noskaņojums izmantojot iepriekš iegūtās zināšanas par Aspazijas dzīves gājumu un personību!
