Māksla ir specifiska vēsturiski izveidojusies sabiedriskās apziņas forma. Lai gan salīdzinājumā ar filozofiju un zinātni ir senāka, tomēr tā ir relatīvi jauna salīdzinājumā ar cilvēces vēsturi.1
Māksla kā sabiedriskās apziņas forma ir sarežģīta parādība. Nedz tās izcelšanos, nedz būtību, nedz arī funkcijas nevar skaidrot kā vienu, atsevišķu faktoru. Zinātnisks mākslas izcelsmes skaidrojums rodas tikai 19.gs.otrajā pusē, kad savu mācību izvērš K.Markss un F. Engelss, kad arheoloģija, etnogrāfija, alu pētniecība, lingvistika dod daudz jaunu materiālu pirmatnējās mākslas izpratnei.
Mākslas izpratne un skaidrojums nekad nevar būt pilnīgi viennozīmīgi un absolūti, jo māksla dzīvo, nemitīgi rosinādama cilvēka uztvei. Mūsdienās māksla ir kļuvusi par gandrīz vai ikdienas sastāvdaļu, kaut ko, kas tiek patērēts tāpat kā visi citi cilvēka darinājumi. Šodien māksla ir tik daudzveidīga, ka mākslu klasifikācijas paņēmieni, kas bija nozīmīgi pagātnē, ir zaudējuši savu aktualitāti, īpaši tad, ja tie apzīmē stingras žanra robežas. …
