Jau pirmajos darbos, kuru vidū izceļas konservatorijas gados uzrakstīties meti pēc R. Blaumaņa sižeta iecerētajai operai “Pazudušais dēls”, līdzās Pučīni ietekmes līnijai manāma tieksme pēc markantas, psiholoģiski raksturīgas izteiksmes, pēc dramatizētiem tēliem,
Savu daiļradi iesācis ar tematiski vienotiem solodziesmu cikliem. Agrīnajiem cikliem, kuru pamatā bija spāņu dzejnieka F. Garsijas Lorkas, franču dzejnieka Ž. Prevēra, krievu dzejnieka J. Jevtušenko un citu dzeja, vēlāk pievienojušies “Daži prātīgi dialogo” un “Vienkāršas dziesmas” (1976) ar latviešu padomju dzejnieku vārdiem, “Etīde par nebeidzamību” un “Mīlestība” ar Ojāra Vācieša dzejoļiem un vēl vairāki citi cikli.
R. Kalsona solo dziesmas, tāpat arī viņa kora darbi, bieži skanējuši radioraidījumos un koncertos. Septiņu dziesmu cikls ar J. Jevtušenko tekstu basam un klavierēm guvis ievērību arī Vissavienības komponistu plēnumā Maskavā 1963.gadā. Solodziesmās komponists necenšas atrast iezīmīgas melodijas vai krāšņas harmonijas. Viņš izmanto ļoti atturīgus, it kā paskarbus, skaudrus muzikālus paņēmienus. Galvenais R. Kalsona dziesmā ir tēls, noskaņa. Tai pakļauti visi melodikas, harmonijas un faktūras elementi. Šīs īpašības raksturīgas arī komponista kora dziesmās, kas, rūpīgi iestudētas, atklāj visu savu bagātīgo tēlainību.
…
