Tiek uzskatīts, ka 509. g.p.m.ē. monarhiju nomainīja aristokrātiska republika. Līdz ar to augstākā vara atradās divu konsulu rokās. Konsulus ievēlēja centūriju sapulcēs no patriciešu vidus. Viens konsuls varēja uzlikt veto tiesības otra lēmumam. Liela nozīme bija arī priesteriem, kuri varēja būt tikai patricieši. Patriciešu politisko varu pastiprināja ekanomiskā vara, jo viņi ienēma sabiedrisko zemju lielāko daļu.
501. g.p.m.ē. pirmo reizi ievēlēja amatpersonu, kurai nedeva ārkārtējās pilnvaras, - diktatūru.
Jau pirmajos republikas pastāvēšanas gadu desmitos notika asi sociālpolitiski konflikti starp maznodrošinātajiem, parādos slīgstošajiem plebejiem un patriciešiem. Situācija saasinājas 494. g.p.m.ē., kad plebeji parādu mastas un kreditoru patvaļas spiesti atteicās piedalīties karā. Savukārt kara draudi lika patriciešiem piekāpties. Rezultātā plebeji ieguva tiesības katru gadu plebeju sapulcē ievēlēt divus vai četrus tautas tribūnus, tie bija plebeju aizstāvji.
Plebeji izstrādāja likumus. Likumi aizliedza nodot zemi tempļiem, tā rezultātā Romā neizveidojās priesteru kārta.
Apmēram 366. g.p.m.ē. Romas republikā izveidojās ierēdņu aparāta struktūra
…
