Režisors izrādē veiksmīgi izmanto vairākus riskantus paņēmienus. Pirmkārt, darbība tiek „salauzta” atsevišķās ainās. Izrādes notikumi tiek izspēlēti kā epizodes filmas uzņemšanas laukumā – pirms „kameras ieslēgšanas” aktieri mierīgi sarunājas, tiek sagatavoti nākamajai ainai, bet tad seko ierakstīts režisora aicinājums gatavoties filmēšanas sākumam. Tas ļauj katru jaunu sadursmi uztvert kā atsevišķu notikumu. Otrkārt, izrādes darbībā gaumīgi tiek iesaistīti skatītāji, daži vīrieši spēlēja Antonijas mīļākos, bet viena sieviete – vīra mīļāko, ar kuru tas izrādes laikā dejoja valsi sievas priekšā, lai padarītu to greizsirdīgu. Man ļoti patika, ka režisors nolēma atstāt Jakova Rafalsona piederību krievu tautībai, kas savukārt, padarīja izrādes valodu interesantāku. Izrādes laikā netika izmantots daudz specefektu, pat vēju atdarināja parasts kondicionieris. …
