Valsts institūcijas un tajās nodarbinātās amatpersonas veido valsts aparātu, kas regulē sabiedrības dzīvi, vispusīgi ietekmējot ekonomiku, politiku, kultūru un sociālās attiecības. Valsts aparātā ietilpst likumdevējvaras, centrālās un vietējās izpildvaras, tiesu institūcijas, kā arī bruņotie spēki, slepenais dienests, prokuratūra, policija un citas administratīvās institūcijas. Patstāvīga valsts aparāta daļa ir valsts institūcijas apkalpojošais un tām padotais administratīvais, ierēdnieciski birokrātiskais aparāts.
Visu veidu organizāciju un institūciju galveno funkciju precīza izpilde un konkrēto jautājumu izlemšana lielā mērā ir atkarīga no tur strādājošajiem cilvēkiem, t.i., birokrātiem. Šāda īpaša cilvēku grupa ir vajadzīga tāpēc, ak visi sabiedrības locekļi nevar nodarboties ar pārvaldīšanu. Turklāt šis darbs ir sarežģīts un prasa speciālas zināšanas un iemaņas, kā arī birokrātu vidū, tāpat kā citās sociālajās grupās, ir daudz godīgu un pienākama uzticīgu cilvēku. Tomēr viņu darbības rezultāti ir atkarīgi no ne tikai no viņu subjektīvajām īpašībām, bet arī no tā, kādā varas funkcionēšanas sistēmā šī darbība ir iekļauta.9
…
Birokrātija Visās modernajās organizācijās, ne tikai valsts pārvaldē – ar ko mēs šeit aprobežojamies-, bet arī ekonomikā, partijās, apvienībās un masu komunikācijas līdzekļos parādās uzdevums lietprātīgi pārvarēt komplicētus lietas apstākļus. Visefektīvākais instruments tam ir birokrātija, ar to saprot organizatoriski apvienotus kompetentus speciālistus.1 Grāmata Ievads politikā birokrātijas jēdzienu piedāvā šādā skatījumā: • pirmkārt, par birokrātiju (no fr. bureaucratie-“ kancelejas kundzība”) sauc sociālu grupu(sabiedrības slāni), ko veido pārvaldes darbinieki. Birokrātijas galvenais uzdevums- efektīva sabiedrības(ražošanas, politikas, sociālās sfēras) pārvaldīšana; • otrkārt, par birokrātiju sauc organizēšanas un pārvaldīšanas formu, ko realizē profesionāļi, kuri racionāli formulē organizācijas mērķus un cenšas tos efektīvi īstenot. 2
