Īpaši jāpiemin valoda, lai arī pārsvarā tā ir piepacelti poētiska, vietām tā ir arī patīkami netīra un dzīvelīga, pilna ar aizguvumiem no krievu valodas, kāda tā kādreiz patiešām arī bija.
„Pieci pirksti” mani aizrāva, valdzināja, lika mazliet pakavēties atmiņās, vietām sasmīdināja un vietām nopietni kaitināja. Vārdu sakot, tā ir tāda grāmata, kādu ir patīkami redzēt latviešu literatūrā.„Pieci pirksti” ir tikai pirmā daļa stāstam par Lauru un Māra Zālīte sola turpinājumu, kuru man gribētos izlasīt, jo izskatās, ka autorei vēl ir, ko mums pastāstīt. Un, protams, interesē, kā Laurai klāsies tālāk – skolā un lielajā dzīvē.
…
