Konvencijas vēsture Eiropas kontekstā
Saskaņā ar Konvenciju, mazākumtautību aizsardzība ir cilvēktiesību aizsardzības sistēmas sastāvdaļa (1. pants). Vairākas Vispārējā Konvencijā iekļautās tiesības un brīvības tiek aizsargātas arī ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas palīdzību (piemēram, tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības uz vārda brīvību, tiesības uz asociācijas brīvību, diskriminācijas aizliegums).1
EP Vispārējā nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija dod iespēju katrai dalībvalstij pašai noteikt personu loku, ko tā atzīst par konvencijas subjektiem. 2002.gada 29.jūlijā šo konvenciju bija ratificējušas kopā 35 Eiropas padomes dalībvalstis. Vēl septiņas valstis to ir parakstījušas, taču nav ratificējušas - Beļģija, Gruzija, Grieķija, Islande, Luksemburga, Nīderlande un arī Latvija, kuras valdība konvenciju parakstīja 1995.gada 11.maijā. Latvija ir vienīgā ES kandidātvalstis, kura nav to ratificējusi. Konvenciju nav ne parakstījušas, ne ratificējušas tikai trīs valstis – Andora, Francija un Turcija. Sešpadsmit valstis ir izdarījušas deklarācijas vai rezervācijas. Piemēram, Zviedrija un Vācija ir skaidri norādījušas, kuras etniskās grupas tiek uzskatītas par minoritātēm. Igaunija un Polija konvencijā minētās tiesības attiecina tikai uz saviem pilsoņiem…
