Rakstnieces valodas īpatnības.
Pirmā īpatnība, kuru nevar nepamanīt, ir neskaitāmās sinonīmu virknes. Vienam vārdam rakstniece velta daudz sinonīmu, tādā veidā valodau padarot bagātāku un daudzveidīgāku, liekot lasītājam saprast, cik bagāta ir latviešu valoda. Piemēram, tupeņi, kartupi, kartiņi, rāceņi, buļbas, buļvas, pampaļi.
Rakstniece lieto arī diezgan daudz žargonu, barbarismu, kas padara valodu asāku un pietuvina stāstos atklātajām problēmām. Piemēram, duraks, „carevna ļaguška”, „žaba”, šņabis, smiņķē, maučka , sučka, dragoties, paklīdeņi.
Rakstiece izmanto interesantus salīdzinājumus- nesas kā vēja plēsts; Francis guļ kā ķeizars; ko stāvi kā siltā govs karašā iekāpis; izģindušas kā kaltētas zivis.
Kopumā valoda ir ļoti daudzveidīga, tiek izmantots ļoti plašs mākslinieciskās izteiksmes spektrs, kurš šos stāstus padata baudāmākus, katrā stāstā var apstāties pie kāda interesanta teikuma. Rakstniece ļoti prasmīgi ir attēlojusi stāstu stāstu traģisko un skumjo būtību, visai precīzi attēlotas reālas sadzīves ainas un situācijas.
…
