Pamatu uz diktatūru vērstai tendencei veidoja Latvijas izvēlētais saimnieciskās attīstības modelis, ko raksturoja valsts īpašuma nepārtraukta vairošana, valsts intervence saimniecībā (valsts monopolu pieaugums, priekšrocības valsts uzņēmumiem apgādēs ar kapitālu un dažādos pasūtījumos, kā arī nodokļu atvieglojumos, valsts bankas gatavība glābt neefektīvus valsts uzņēmumus, bet izvairīšanās sniegt atbalstu privātīpašniekiem utt.), privātā kapitāla darbības lauka sašaurināšana un vēlēšanās uzburt nacionālu „latvisku” kapitālu, nevis ļaut tam veidoties normālā brīvas konkurences ceļā. Saimnieciskās attīstības pamatā bija deformētas motīvu attiecības. Izteikta priekšrocība tika dota neekonomiskajiem motīviem: vēsturiskās taisnības, nacionālpolitiskiem motīviem. Tas bija īpaši skaidri redzams agrārās reformas gaitā. …
