Secinājumi
1. Aizbildņiem un audžuģimenēm ir atšķirīgs finansiālais atbalsts un juridiskās tiesības aizstāvot aprūpē esošā bērna tiesības.
2. Pēc valsts likumdošanas bāreņi vai bez vecāku gādības palikušie bērni ir it kā vienā statusā, taču atkarībā no tā, kādā aprūpes formā tie nonāk, vieniem finansējums ir pietiekams, kamēr otriem tas ir gaužām niecīgs.
3. Aizbildnība ir ilgtermiņa aprūpes forma (līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu), savukārt audžuģimene ir paredzēta tikai īstermiņā (kamēr bērns tiek atgriezts ģimenē vai nodots adopcijā.
4. Aizbildnībā esošā bērna intereses pārstāv paši aizbildņi. Neskatoties uz to, ka bērna intereses un vajadzības vislabāk pārzina personas, ar kurām bērns kopīgi pavada ikdienu, audžuģimenē esošā bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības aizstāv bāriņtiesa. Jautājumus par izglītības un medicīnas pakalpojumiem audžuģimenēs esošajiem bērniem ir tiesīgas izlemt bāriņtiesas, faktiski svešas personas.
5. Bāriņtiesas ik gadu pieņem lēmumu par audžuģimenes statusa atņemšanu vairākām audžuģimenēm, kuras vai nu nav pilnvērtīgi pildījušas savus pienākumus vai pat bijušas fiziski un emocionāli vardarbīgas pret audžuģimenē ievietotajiem bērniem, 2013.gadā audžuģimenes statuss piešķirts 53 audžuģimenēm jeb par 2 vairāk nekā 2012.gadā, bet ģimeņu skaits, kurām ar bāriņtiesas lēmumu izbeigts vai atņemts audžuģimenes statuss 2013.gadā bija 35 ģimenes jeb par 14 ģimenēm mazāk nekā iepriekšējā gadā (t.sk. audžuģimenes statuss atņemts 2013.gadā - 13 ģimenēm, 2012.gadā - 24 ģimenēm, 2011.gadā - 11 ģimenēm)- no kā var secināt, ka tendence uz likuma normu ievērošanu pamazām uzlabojas.
6. Aizbildnība ir bērniem piemērotāka aprūpes forma, jo tās ir ilgtermiņa attiecības, drošība un skaidrība par nākotni.
…
