1941. gada 22. jūnijā sākās Vācijas uzbrukums PSRS, īstenojot zibenskara stratēģiju, kur šajā karā tika iesaistīta arī Latvijas teritorija, kura cieta arī lielus zaudējumus. 1941. gada jūnijs Latvijas teritorijā iezīmējās arī ar masu deportācijām. Tās sākās pēc jau sagatavota saraksta naktī no 13. uz 14. jūniju. Daudzi cilvēki tika uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, kas tika deportētu uz PSRS ziemeļiem, Sibīriju. Ir izteikti arī pieņēmumi, ka, ja nenorisinātos Vācijas pēkšņais uzbrukums PSRS, tad nav zināms cik daudz vēl iedzīvotāji tiktu deportēti no savas dzimtenes.
Vācijas armija jau triju dienu laikā tika atgrūsta no Lietuvas, bet 26. jūnijā jau sasniedza Daugavpili, savukārt 1. jūlijā arī Rīga krita vācu karaspēka rokās.1 Rīga vairs nepiederēja sarkanarmiešiem. Viena no pēdējām kaujām Latvijā bija Liepnas kauja, kur smagus zaudējumus cieta sarkanarmieši. Pilnu Latvijas okupāciju Vācija pabeidz 8. jūlijā, no kā var secināt, ka padomju vara Latvijas teritorijā bija likvidēta pilnībā. Okupētās valstis tagad tika dēvētas par ģenerālapgabaliem un Latvija bija okupēto valstu skaitā. Vācijas pārvalde tagad noteica visus būtiskākos jautājumus saistībā latviešu dzīves būtiskākajiem jautājumiem un problēmām. …
