Spilgtākā sieviešu kārtas pārstāve šajā laikā noteikti bija Vizma Belševica. Lasot viņas dzeju, sajutu skumjas, pārdzīvojumus un bieži vien likteņa negodīgumu. Ļoti tēlaini tika atklātas iekšējās alkas pēc brīvības, tīras cilvēciskās mīlestības. Tomēr viņas liriskais ‘es’ nevienu reizi nepadevās, bet cienīgi pieņēma dzīvi. V. Belševicu varētu nosaukt arī par „latviešu Annu Ahmatovu”, kurai nākotne ir vienīga cīņa ar visu apkārtējo un bieži vien – ar pašu sevi.…
