Valoda ir kā vijole ar trīs stīgām. Uz pirmās stīgas skan katras tautas valodas kultūras mantojums, uz otras skan katra cilvēka individuālā balss, bet uz trešās ikdienas veiklie pirksti spēlē daudzveidīgo valodas reālitātes simfoniju.
Mūsdienu valoda ir iespēju pasaule, kurā cilvēks mēģina izpaust sevi, savas domas, jūtas, idejas..., nezaudējot galveno saikni komunikācijas mijiedarbībā – valodu. Bez mutvārdu valodas sarunājas tikai dvēseliski tuvi cilvēki, bet visi pārējie galvenokārt dzird vārdus sev saprotamās mutvārdu valodās.
Valoda ir katras nācijas un tautas lepnums. Vai valoda spēj melot? Vai melot spēj tikai vārds? Valoda ir kā spēle, kurā vārdi rotaļājas savā starpā, un cilvēks ir kā starpnieks, kas ar savu talantu, prasmi jeb vienkārši cilvēcisko būtību, pauž tos, veidojot savdabīgu vārdu kokteili.
Valoda ir ārkārtīgi interesants instruments simfonijas radīšanai. Un lai arī latviešu valoda mums ir tikai viena, tā veido dažnedažādākās nianses. 19.gadsimtā latviešu smalkās aprindas uzskatīja, ka bez vācu vārdiem nav iespējams pateikt pat vienkāršas domas. 20.gadsimta otrajā pusē to pašu teica par krievu valodu un ikdienas valodā tika lietots rusicisms, pat ja pēc tiem nebija nekādas vajadzības. Bet nu sācies anglicismu laiks. Jo īpaši tas ir redzams jauniešu sarunās. Mūsu latviešu valodu rotā cool (kūlīgi) svešvārdu atribūti.
Iemesls visai banāls - latviešu valoda daudziem jauniešiem šķiet nabadzīga. Bet vai tā ir nabadzīga?…
