Domas par režīma leģitimitāte ilgu laiku tika uzskatītas par kritiskiem faktoriem režīma maiņai. Gabriela Almonda un Sidneja Verba darbi, kā arī Aleksa Inkelesa un Davida Smita darbi paradīja to, ka valstis krāšņi atšķiras savā starpā vērtību un attieksmju dēļ. Šie politiskās kultūras elementi ir ietekmēti ar dzīves pieredzi, izglītību un sociālam klasēm. 1950. gadā Martins Lipsets demonstrēja ne tikai spēcīgas pozitīvas attiecības starp ekonomisko attīstību un demokrātiju, bet arī to ka politiskās ticības, attieksmes un vērtības ir svarīga mainīgā šajās attiecībās. 1980. gadā Inkeless un Larijs Daimonds prezentēja citu pieradījumu attiecībām starp valsts ekonomiskās attīstības līmeni un demokrātiski kulturālu atribūtu dominēšana sabiedrībā. Viņi runāja par tādiem atribūtiem, kā tolerance, uzticība un spēks. Savukārt Ronalds Ingleharts paradīja, ka apmierinātība ar dzīvi, uzticība starp cilvēkiem un revolucionāru izmaiņu noraidīšana ir saistītas ne tikai ar ekonomisko attīstību, bet arī ar stabilo demokrātiju, kur politiskās kultūra ieņem ļoti būtisku vietu.1 Tātad, kas tad īsti ir politiska kultūra? Politiska kultūra attiecas uz cilvēku pieņēmumiem, uzskatiem un attieksmi pret pasauli un to, ka viņiem jāattiecas pret politiku. Tas arī var būt kopējas politiskās vērtības un normas. Šeit arī var mīnēt politisko attieksmi pret politisko līdzdalību. Šis politiskās kultūras komponenti ir sadalītas trīs grupās, balstoties uz tās orientācijas. Kognitīvā orientācija sastāv zināšānam par konkrēto jautājumu. …
