Romānika

Romānika
Romānika ir mākslas stils, kas bija izplatīts Eiropā 10.-12. gs., taču aizsākās jau ap 8.gs.
XIX gs. sākumā terminu romānikas stils ieviesa franču arheologi, pētot izrakumos celtnes viņi pamanīja to līdzību ar Senās Romas arhitektūru.
Romānikas stils ir aizsācies atdzimstot Senās Romas arhitektūras tradīcijām, kurām pateicoties tas arī ieguva savu nosaukumu, latīniski romanus- romiešu, bet savukārt angļi šo stilu sauc par normāņu stilu.
Šis ir pirmais visas Eiropas mākslas stils.
Romānika izveidojās kā jauns stils, kura galvenā iezīme bija seno tautisko un klasiski antīko pazīmju sintēze.

Romānika arhitektūrā
Romānika visvairāk izpaudās arhitektūrā, īpaši piļu un sakrālajā arhitektūrā.
Romānika raksturīga ar to ka pastāv ilgi un visdažādākajās valstīs, kā arī visos vizuālās mākslas veidos. Romānikas stilā būvētajām ēkām spilgta iezīme ir stereo metrisko formu izmantojums. Dominē stabilitāte, smagnējība, statisks miers un askētiskums. Sākot ar 11. gs., horizontālo koka segumu nomainīja ar smagām akmens velvēm. Sienas šķēla pusaploces arkas formā darinātas logu.
Romānika arhitektūrā
Dievnami, ko romānikas posmā cēla klosteru ansambļos, parasti joprojām bija romiešu laika bazilikas tipa celtnes, kas tagad pilnveidojās.
Pirmsromānikas laikā Rietumeiropā bazilikām bieži vien bija plakanais koka segums. Tolaik izplatītākās bija cilindriskās un krusta velves, kas bija jau pazīstamas arī iepriekšējos laikposmos. Romānikas posmā tās tikai kļuva smagākas un monumentālākas. Centrālo jomu no sānjomiem, tāpat kā iepriekš, atdalīja arkādes. Kad griesti bija lēzeni, arkādes balstījās uz kolonnām. Milzīgajām velvēm kolonnas nebija piemērotas, to balstīšanai vajadzēja spēcīgus stabus jeb pīlārus, kuru izvirzījumus veidoja kā puskolonnas pilastrus. Tā jau romānikas sākuma posmā kolonnas zaudēja savu konstruktīvo nozīmi, kļūstot galvenokārt par dekoratīviem elementiem pīlāros, logailu arkādēs un citur. …