6.Literārajā darbā ir poētiska, senatnīga, arī sarunu valoda, kurā iekļautas senu vārdu formas, piem., kurmet, portreja, žūps utt. Ir sastopami arī vārdi, kuri ir mums nepierasti izlocīti, piem., palasīties, neizdzist utt. Valoda ir raksturīga personām viņu amatiem, sociālajam slānim un nav pretrunīga tam, piem., Valga sarunas veids ar Rasmu.
7.Juansudrabiņa darbā ir salīdzinājumi: „Jāiet kā neredzīgam”, „Lepna kā visu pasauli iemantojusi”, „Istaba kā izbalināta”, metaforas: „Raud smiedamās”, „Skaidrās sirds upuris” u.c., kā arī epiteti: „Zaļa tumsa”, „zeltotā blāzma” utt. Un personifikācijas: „Zeme tērpusies”, „Priedes elpoja” u.c. tekstā tēlainās izteiksmes līdzekļi labāk atspoguļo darbības vietu vai tēlus un palīdz labāk uztvert rakstnieka domu.
8.J. Jaunsudrabiņa dzīve bija visai spilgtu notikumu pilna, iespējams, arī tādēļ šis darbs ir notikumu piesātināts.
…
