Senā Ķīna

Senās Ķīnas mitoloģiskajā pasaules uzskatā katru priekšmetu un lietu skatīja kā dzīvu, apgarotu. Gari bija arī cilvēkiem, gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Ar mirušo senču gariem sarunājās kā ar dzīviem cilvēkiem. Gari “izskaidroja” cilvēka darbības motīvus un paredzēja iespējamo nākotni. Līdz ar to Ķīnā izsenis veidojās spēcīgs senču kults.
Visas cilvēku attiecības tika pakļautas universāliem ritmiem, kuru paraugu cilvēki parasti aizguva no kosmosa ritmiskās kārtības, arī noteiktiem rituāliem un ceremonijām. Katrs ģimenes galva vienlaicīgi bija arī mazs valdnieks. Īpaša priesteru slāņa senajā Ķīnā nekad nebija, tāpēc imperators valstī izpildīja arī galvenā priestera funkcijas. Katrā sociālajā struktūrā tās vadītājs bija arī tās priesteris.
Mīts par pasaules izcelšanos. Pasaules izcelšanās mīts ir par pirmo cilvēku Paņgu, no tā ķermeņa daļām radušies pārējie cilvēki. Paņgu dzimis laikā, kad valdījis haoss un visums atgādināja milzīgu vistas olu. 18000 gadu Paņgu gulējis šajā olā, pieņēmies apmēros, un līdz ar viņu audzis arī visums. Kad Paņgu pamodies un ieraudzījis tumsu, viņš noskumis, jo viņš nezināja, kā tikt no tās ārā. Tad viņš pāršķēlis tumsu, un ola izšķīdusi. Viss cēlais, vieglais, tīrais pacēlies uz augšu un izveidojis debesis. Viss smagais, netīrais nogūlis uz leju un izveidojis zemi. Tā debesis nodalījās no zemes.
Kad Paņgu nomiris, viņa elpa kļuvusi par vēju un mākoņiem, balss – par pērkonu, Kreisā acs – par sauli, labā – par mēnesi, dzīslas – par ceļiem, asinis – par upēm, miesa – par augsni, galvas mati un ūsas – par zvaigznēm, zobi un kauli – par metāliem un dārgakmeņiem.…