Izteiksmes brīvības ierobežojumi Lielbritānijā. Gadījumu analīze

Pagājušo gadu man bija iespēja nodzīvot Lielbritānijā. Lai arī mitinājos mazā pilsētiņā, pat tik nelielā kopienā, es saskatīju ielās daudz dažādus cilvēkus. Pilsētā dzīvo gan vietējie briti, gan pamatā kristieši, lietuviešu un poļi. Ielās manīju staigājam arī musulmaņu un indiešu sievietes tradicionālajos ietērpos. Man tas nebija nekas neredzēts, bet neierasts gan, jo diez vai, piemēram, Rēzeknē vai Viļakā, mēs varēsim ieraudzīt sievieti, kura tērpusies musulmaņu sieviešu tradicionālajā hidžabā. Toreiz aizdomāties lika vien tas, ka uz Ziemassvētku pastkartēm Lielbritānijā vairumā gadījumu drukā nevis „priecīgus Ziemassvētkus”, bet gan „gadalaika sveicieni”. Par šādu tekstu no aptaujātajiem angļiem uzzināju, ka tradicionālais Ziemassvētku sveiciens aizvietots ar neitrālāku, lai neaizvainotu to reliģiju pārstāvjus, kuri katru gadu decembra beigās negavilē par Dieva dēla pasaulē nākšanu. Tolerance pret citu Lielbritānijā pastāvošo reliģiju pārstāvjiem uz pamatiedzīvotāju rēķina, kā man šķiet.
Latvijā valsts vadītāji un dažādi speciālisti laiku pa laikam piemin iespējamību, ka mums nāksies atvērt tirgu austrumu valstu strādāt gribētājiem. Tad arī es atcerējos Lielbritānijas mazpilsētā redzēto un aizdomājos par to vai drīz arī Latvijā pa ielām staigās ievērojams daudzums musulmaņu sieviešu ar pilnībā aizklātām sejām. Latvijas sabiedrībai, domāju, paies ilgs laiks līdz tā pieradīs pie jaunajiem iedzīvotājiem. Bet ir iespējams ņemt piemēru no tām valstīm, kurās musulmanisma piekopēji dzīvo jau vairākus desmitus gadu. Mēs varam iedziļināties viņu ar ētiku un vārda brīvību saistītajās pastāvošajās problēmās šobrīd un mēģināt saprast kā rīkoties pašiem. …