Es nevēlos norādīt uz kāda kļūdām, bet likt saprast, ka tikai kopā mēs esam spēks. Mēs esam kas vairāk par vētru jūrā. Viens cilvēks nevar un nekad nevarēs nolemt likteni visai tautai. Mēs, latvieši, esam kā trakuļojošs , nepieradinātu zirgu bars, kas rikšo pa laukiem un līdzenumiem, kuru dvēseles ir dzīvas, brīvas, kas dzied līdz ar vēju un prot saskatīt dabas daiļumu kā vientuļu pērli, kas guļ gliemenē jūras dibenā, kas alkst uzmanības tikai tāpēc, ka pastāv, nevis tāpēc, ka ir vērtība. Ir jāatrod šis „dzinulis”, kurš ir uz laiku pazaudēts, lai spētu paciest dzīves negācijas, nenoejot no ceļa, lai spētu tik līdz karsti izkusušajām smiltīm jūras krastā. Lai kuģa puika varētu priekā izsaukties: „Zeme! Redzu zemi!” Ar smaidu tiekties pretī laimei.…
