Pirmie Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumi gluži labi iekļāvās 60. gadu sākuma latviešu dzejas kopainā. Tajos ir dinamika un aizrautība, daudz retorikas, žurnālistiski dzejojumi, progresa idejas apoloģizācija, mazliet naiva pārliecība, ka pasauli var mainīt, un tamlīdzīgi. Tomēr krietni nozīmīgāks bija viņa trešais krājums "Motocikls" (1965). Tajā autors, atgādinot, ka ātrumu viņš joprojām cildina kā svētu, atklājās kā racionāls domātājs, kurš nemitīgi prāto par iracionālām un vārdos neformulējamām būšanām. No vienas puses - orientācija uz turpat vai klasiskām ētiskām metaforām, sapņi par pasaules kārtību vai vismaz sakārtotību. No otras – alerģija pret jebkādu sastingumu, rutīnu un būtībā arī pret to pašu sakārtotību. Tāpēc gluži loģiski, ka viņa teksti realizējās kā nebeidzamu paradoksu virknes, turklāt tā laika dzejas stipri viendabīgajā kontekstā uzmanību piesaistīja Ziedoņa visai ekstravagantās formālās konstrukcijas (teiksim, Ziedonis motocikla detaļas uzlūko kā eksistenciālas metaforas, no kurām katrai veltīts kāds teksts un kuras kopumā veido veselumu: mehāniskais itin veiksmīgi saskaņojas ar garīgo). …
