Bērns kā personības sāk veidoties agri. Indivīda dzīve darbojas nevis ķermeniskā un dvēseliskā materiāla fakti, iedzimtās spējas, bet gan to iekļāvums (dzīves stilā, kas veidojas pirmajos piecos gados).
Pēc A. Ādlera jānoraida pieņēmums, ka bērna pārdzīvojumam, situācijai un videi, kurā viņš atrodas, piemistu kaunāla nozīme. To nozīme un īstenība attīstās tā teikt, netiešajo dzīves procesos. Tas asimilē agrā bērnībā iegūtais dzīves stils. Tādējādi var gadīties, ka visnotaļ morālā ģimenē izaug “kaitnieks”, bet pagrimušā “famīlijā” – pilnvērtīgs cilvēks.
Viens un tas pats pārdzīvojums divus cilvēkus nekad neietekmē vienādi, tas, kādu mācību indivīds gūst no pārdzīvojuma, ir atkarīgs no dzīves stila.
Visas dvēseles izpausmju formas ir izvietojušās ap tiecību pēc pārākuma. Taču tās visas satur šīs tiecības individuālās nianses un vareno kopības izjūtu ir nepieciešams attīstīt jau no visagrākās bērnības.
Pretējā gadījumā, indivīds sastopas ar grūtībām. Dzīvē nav citu vērtību, kā vien tas kas apstiprinātas kopības izjūta.…
