“Ir afekta stāvoklī pastrādāti noziegumi un tādi, kurus var nosaukt par loģikas vadītiem. Kriminālkodekss tos atšķir diezgan ērti – pēc iepriekšēja nodoma.” Tā sākas slavenā franču rakstnieka Albēra Kamī galvenais teorētiskais darbs “Dumpīgais cilvēks”, kas publicēts 1951.gadā. Šo eseju, pareizāk, eseju krājumu, pats Kamī uzskatīja par savu svarīgāko grāmatu, tā ir kā kopsavilkums rakstnieka pārdomām un pārliecībām, kas nobriedušas ilgākā laika periodā.
Autoru rakstīt šādu darbu iespaidoja viņa dzīves ceļš. Otrā pasaules kara laikā rakstnieks atradās okupētajā Francijā un savām acīm pieredzēja kara šausmas – apspiestību, garīgās brīvības izzušanu un masu teroru pret iedzīvotājiem. Kamī pats piedalījies pretošanās kustībā, būdams izdevuma “Combat” redaktors. Lai gan pats nekad nebija cīnījies ar ieroci, pieredzētais lika Kamī iedziļināties cilvēka iekšējās pasaulēs brīžos, kad tie cīnās pret apspiestību un teroru, kad atdzimst vēlme pēc brīvības un nākas slepkavot revolūciju vārdā.…
