Ap 19.- 20.gs miju latviešu mākslā, kas vēl atradās attīstības sākuma stadijā, ieskanējās Vilhelma Purvīša vārds. Kad Pēterburgas Mākslas akadēmjā 1897. gadā mākslinieks par diplomdarbu ”Pēdējie stari” ieguva lielo zelta medaļu, laikabiedriem bija skaidrs, ka šī glezna ir viens no jauna laikmeta vēstnešiem latviešu mākslā. It kā ikdienišķa ainava, taču jūtīgais pārdzīvojums un veiksmīgais izpildījums ļāva V. Purvītim uzvarēt akadēmijas beidzēju sīvajā konkursā.
Tēlotāj mākslā, šajā laika posmā, nebija jūtams nekāds progress. Ilgus gadsimtus vietējā kultūras dzīve bija atradusies baltvācu rokās. Kaut arī to atsevišķi meistari guva panākumus, tomēr viņi nespēja iezīmēt baltvācu skolas dziļākas tradīcijas. Divi talantīgākie latviešu mākslinieki – Kārlis Hūns un Jūlijs Fēders Baltijā valdošo nacionālo ierobežojumu dēļ bija spiesti strādāt arpus dzimtenes.…
