Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 23.12.2008.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Paleotemperatūru noteikšanas metodes', 1.
  • Konspekts 'Paleotemperatūru noteikšanas metodes', 2.
  • Konspekts 'Paleotemperatūru noteikšanas metodes', 3.
Darba fragmentsAizvērt

Viens no pagātnes paleoekoloģisko - paleoklimatisko apstākļu rādītājiem ir temperatūra. Priekšstatu par tās skaitliskajām vērtībām kādreizējo jūru baseinos var iegūt, izmantojot vairākas pētnieciskās noteikšanas metodes.
Viena no visbiežāk lietotajām metodēm pamatojas uz skābekļa izotopu 18O un 16O attiecībām fosilo bezmugurkaulnieku kalcīta čaulās. Paleotemperatūru metode izstrādāta, izmantojot H. Juri ideju par līdzvērtīgu izotopu 18O un 16O apmaiņu starp ūdeni un izgulsnējamo kalcija karbonātu. Šīs apmaiņas ātrumu ietekmē jūras ūdens temperatūra, kurā notiek izgulsnēšanās. Ja temperatūra ir relatīvi zema, tad 18O saturs kalcītā atbilstoši ir lielāks un attiecība starp šiem skābekļa izotopiem ir krasi izteikta. Temperatūras paaugstināšanās kalcīta izgulsnēšanās laikā sekmē izotopu sastāva izlīdzināšanos ūdenī, un tas atspoguļojas arī jaunveidotajā kalcītā. Tādējādi, ja tiek izmērīta skābekļa izotopu 18O un 16O attiecība kalcītā fosilo organismu atliekās, paveras iespēja aprēķināt temperatūru jūras ūdenim, kurā šie organismi eksistējuši. Tomēr metodes izmantošana pagaidām sniedz aptuvenus rezultātus, ar kļūdu apmēram 1–2 .C, retāk 0,5 .C, jo to iespaido vairāki citi faktori, piemēram, noskaidrots, ka pēc izgulsnēšanās kalcīta primārais izotopu sastāvs var mainīties vairāku apstākļu dēļ – notiekot difūzijai cietajā vielā, šķīdināšanas un pārkristalizācijas ietekmē. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants