Mīlestība tiek apbrīnota un noniecināta, tā tiek salīdzināta ar nāvi, ar uzupurešanos – turpat – „mīlestība kā sapnis, kā ilgota dāvana, kā pirmais dzīves sirdspuksts”.
Mīlestība tiek apdziedāta, aprakstīta gan dzejā, gan prozā, tai ir veltīts liels mākslas darbu skaits.
Bet kas īsti ir mīlestība? Kas īsti tas ir par cilvēka jūtu stāvokli? Kas par pārsdzīvojumiem, kas liek sirdij dziedāt un raudāt vienlaicīgī? Kāpēc mīlestības dēļ vai tās vārdā ir izdarīts tik daudz labā un tik daudz ļaunā? Kas liek cilvēkam ticēt mīlestībai un kas liek noliegt to – mīlestības esamība tiek apšaubīta, apšaubītas jūtas, to īstums.
Jānis Poruks raksta:
„Kamēŗ caur mīlas sāpēm
nav iziets,
laimei nav laimes garšas,
īstuma nav,
ir izlikšanas.”
(J. Poruks „Izlase” ; „Zvaigzne „ 1984)
Vai starp vārdu „mīlestība” un vārdu „laime” var likt vienadības zīmi? Mīlestību bieži salīdzina ar indi, kas garšo pēc paradīzes nektāra. Austras Skujiņas mīlas lirikā šī tēma ir visbižāk izplatīta:
„Ja zieds, ko tev sniedzu,
ir mīla,
tad
neņem to pretī
var smarša nokļūt līdz sirdij –
un beigas.”
(A.Skujiņa „Roka ar puķi” „Krīt manā pavasarī sarma” „Liesma” 1978)
Milsetība tiek salīdzināta ar puķi, kuras smarža pievelk un liek aizmirsties, tā liek ļauties mīlestības postošai ietekmei; Mīlestība bieži salīdzināta ar ozi, kurai ir samtainās ziedlapiņas un apreibinoša smarža, bet lapu biezoknī slepjās asi erkšķi;
Es zinu, ka roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā roze vīst:
Klusi, klusi!
Un rudens vēsma čukst:…
