Sašķeltība un dažādība ir XX gadsimta garīgās kultūras raksturīgākā pazīme. Cilvēces apziņā ir zudusi pasaules viengabalainības aina un līdz ar to arī drošības apziņa, ko neatgriezeniski ietekmējušas Pasaules karu radītās katastrofas un iznīcinošo spēku lielā ietekme. Kari atnesa ne tikai milzīgu materiālu postu, bet arī pazudināja miljoniem cilvēku un radīja tālejošas sekas pēckara paaudžu apziņā – tika iedragāta ticība morālei un humānismam. 20.gs. raksturīgā pasaules izjūta atspoguļojās arī filosofijā, izveidojās divi pamatvirzieni - scientiskais un antropoloģiskais.
Scientisko filosofiju pārstāv neopozitīvisma virzieni, antropoloģisko – eksistenciālisms. Abus šos virzienus vieno centieni izlauzties cauri ideoloģiskajiem aizspriedumiem, fetišizētām valodas formām, aizspriedumiem un elkiem, kas ierobežo cilvēka spēju saskatīt patiesību. Tāpat abi šie filosofiskie virzieni balstās uz kādu no cilvēciskās esamības jomām - neopozitīvisms pievēršas dabaszinībām, savukārt eksistenciālisma filosofija - uz kultūru, vēsturi un morāles aspektiem, bet, galvenokārt, uz cilvēka individuālo un subjektīvo pasaules pārdzīvojumu. Manuprāt, tieši eksistenciālisma filosofija vispilnīgāk un patiesāk atklāj mūsdienu cilvēka esamības problemātiku.
Eksistenciālisma filosofijas pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, attiecībām ar Dievu vai atsvešinātību no tā un pašam no savas eksistences.…
