Rainis atrodas it kā starp divām bezgalībām – tālos laikmetos pagātnē un tālos nākamības laikmetos. Dzīvojot starp šīm bezgalībām, izaug viņa doma par nākotnes cilvēku, kurš būtu pārāks, labāks par to cilvēku, ko devusi pagātne un tagadne. Bet visa cilvēces attīstības gaita ir cīņa par šo nākotnes cilvēku – par to liecina arī vēsture, gan senā, gan visjaunākā. Raiņa cīņa par “nākotnes cilvēku”, šis cilvēks tautā, tauta cilvēcē – tie ir tikai daži jautājumi, kas raksturo Raiņa dzejas un dramaturģijas vērienīgumu.
Paņevežas cietumā Rainis domāja par dzejoļu krājuma “Nākotnes cilvēks” izveidošanu. Tas ir ļoti zīmīgs nosaukums, kas norāda, ka Rainis pašaudzināšanu nav domājis kādai mazai personiskai vajadzībai, bet gan nākotnes sabiedrībai. Rainis rūpējās par savu tautu, tālab viņš bija pareizi uztvēris, ka viņa dzīve ir daļa no tautas noietā ceļa posma. Raiņa priekšnoteikums nākotnes cilvēkam bija – varonim jābūt spējīgam idejas un tautas vārdā no visa atsacīties. Rainis vēlējās redzēt brīvu Latviju, brīvu tautu un cilvēku, kurš būtu neatkarīgs, pašaizliedzīgs un spējīgs idejas vārdā uzupurēties. Rainis savā “nākotnes cilvēkā” padziļināja tautas atziņu, jūtu un centienu pasauli, tuvinot to tagadnes cīņām. …
