Vispirms jau ievadam sākšu ar to, ka es nemaz nezināju, ka latviešu žurnālisti/pētnieki ir sarakstījuši šādas grāmatas. Tāpēc ar diezgan lielu interesi ķēros pie šo grāmatu izpētes un vispirms izlasīju U.Dreiblata grāmatu un pēc tam arī otru. Uzreiz varu pasacīt to, ka manas domas par grāmatām atšķirtos, ja es grāmatas būtu lasījis otrādākā secībā, respektīvi, U.Dreiblata grāmata man deva labu vispārīgo ieskatu, par to, kas tad īsti ir tā „trīs miljonu lieta”, bet turpretim Dombura un Voikas grāmata man piedāvāja dažādas interesantas lietas, kuras nebija atrodamas pirmajā grāmatā, piemēram, plaša informācija par Lihtenšteinas ofšora uzņēmumu darbības principiem utt.
Sākumā man Dreiblata grāmata šķita tāds kā stāstiņš no sērijas „kādu dienu es...”. Ievads un lēnā notikumu gaitas attīstība sākumā man šķita nedaudz garlaicīga un neinteresanta, bet tad jau arī „viss” sākās. Visi notikumi ir atainoti saprotamā hronoloģiskā secībā, ko gan es nevarētu teikt par Dombura/Voikas grāmatu.
Grāmatā ir atrodamas ļoti daudz dažādas fotogrāfijas, kuras parāda noteiktajā mirklī darbojošās personas. Brīžiem gan tas pat šķita lieki, bet es teikšu tā, ka, ja grāmatā nebūtu nevienas vai arī mazāk fotogrāfijas, būtu vēl grūtāk lasīt šādas sarežģītības materiālu. Interesanti bija pavērot izgriezumus no tā laika avīzēm, kas ļāva gūt ieskatu tajā, kā tad tā laika mediji, precīzāk, avīzes atainoja tādus kliedzošus un sensacionālus notikumus.
…
