Daudzi autori - pedagogi, psihologi pēta un raksta par cilvēka attīstības posmiem, par raksturīgāko katrā no tiem. Savā darbā izmatoju G.Svences, Dz.Meikšānes, N.Kalniņas , V.Zelmeņa , A.Vorobjova , T.Tihvinska , D.Elkoņina , Ļ.Vigotska, R.Vuorinena, E.Tūnalas, T.Armstronga, L.Madaras , E.Koemeta , L.Tammas, V.Krutecka un citu autoru darbus, kuri aplūko šo tēmu.
Jans Amoss Komenskis rakstīja: "Kā jebkurš amatnieks pētī sava materiāla īpašības, no kura viņam jāpagatavo vajadzīgais priekšmets, tā arī skolotajam, ir jāzina, kādas īpašības piemīt viņa audzēknim".
Cilvēka attīstība jeb ontoģenēze sākas no embrionālā perioda, turpinās pēc dzimšanas un visu mūžu ar to starpību, ka mūža sākumā tā ir progresīva, bet mūža beigās - regresīva.
Bērna organismā nekas nenotiek nejauši, viss ir pakļauts dabā pastāvošajām normām un likumībām. Cik ātri bērns aug un attīstās, lielā mērā atkarīgs no iedzimtības un tādejādi tas ir individuāli nosacīts.
Bērna attīstību raksturo pārmaiņas viņa attieksmē pret apkārtni. Tās izpaužas gan ārējās vides atspoguļojumā bērna apziņā, gan arī viņa darbībās. Visās šajās pārmaiņās saskatāms noteikts periodiskums -- katram vecumposmam ir savas raksturīgas īpatnības, ko nosaka fiziskās un psihiskās attīstības pakāpe.
Bērna attīstības būtība ir ievērta viņa attīstības veselumā, rūpes par veselību, fizisko un psihisko labklājību. Par bērna attīstību un audzināšanu ir iestrādātas teorijas jau tālā senatnē, pedagogi par to runā jau pirms mūsu ēras. Liela nozīme bērna intelekta attīstībā ir videi, kurā bērns atrodas. …
