No trimdas autoriem vēlos akcentēt A.Johansona atziņu par hernhūtiešu izcilo nozīmi garīgajā dzīvē un kustības vēstures apjomīgu aprakstu savā monumentālajā pētījumā par 18. gadsimta Latvijas kultūras vēsturi. Tikmēr A. Spekke par hernhūtiešiem savā pētījumā „Latvijas vēsture” izsakās diezgan rezervēti: „Būtu netaisnīgi neatzīmēt šeit 18. gs. reliģisko mistiku pašu latviešu zemnieku vidū, kas ir ap Brāļu draudzi jeb Hernhūtiešiem kustību. Ja šī kustība būtu uzskatāma par vienkāršu sektantismu, pietiktu ar tās pieminēšanu vien, bet, tā kā, reliģiskie pamati šeit drīz vien sāk uzrādīt sociālas un nacionālas īpatnības, ir pie tās tuvāk jāpakavējas.” A. Spekke brāļu kustību tālāk raksturo kā reformātu kustības novirzienu, akcentējot bažas, ko šī kustība radījusi muižnieku aprindās.
Mūsdienu historiogrāfijā hernhūtiešu brāļu draudžu pētīšanai pievērsies Gundars Ceipe, viņa 2010. gada promocijas darba izpētes objekts ir brāļu draudzes 20. gadsimta sākumposmā (1918. – 1940.). Tomēr formulējot brāļu draudžu statusu G. Ceipe norāda uz interesantu vispārīgu faktu, kurš iepriekš nav akcentēts: „Tās bija pilnībā neformālas zemnieku sabiedriskās organizācijas bez jebkāda juridiska statusa attiecībās ar valsti. Šī iemesla dēļ izveidojās neparasta situācija — latviešu Brāļu draudzei bija spēcīga organizācija ar visaugstāko autoritāti latviešu acīs, tomēr līdz pat Latvijas valsts izveidei tai nebija izveidots juridiskas personas statuss.” …
