Cilvēks - kultūras objekts un subjekts

Kultūru nerada viens cilvēks. Lielākā daļa no kultūras sasniegumiem ir radušies kā visas cilvēces pieredze.
Gadu tūkstošu gaitā cilvēki ir meklējuši veidus, kā vislabāk organizēt savu dzīvi. Meklējumu laikā viņi ir atmetuši neveiksmīgo, kļūdaino un turpinājuši attīstīt veiksmīgo.
Tā kā katrs no mums nevar noiet visu šo garo ceļu, mums ir svarīgi pieņemt zināmu kultūras mantojumu.
Tomēr cilvēku sabiedrība visu laiku mainās.
Rodas arvien jaunas tehnoloģijas, cilvēkiem jārisina arvien jaunas problēmas.
Gribam vai negribam, bet mums pārņemtais mantojums ir jāpapildina un/vai jālabo.

Cilvēka kultūrvajadzības
Apgūt agrāko paaudžu mantojumu, lai cilvēks varētu iejusties sabiedrībā, zinātu, ko tā vēlas no viņa, spētu radoši izpausties sabiedrībai saprotamā valodā;
Kopt un papildināt agrāko paaudžu mantojumu, lai tas vienmēr atbilstu laika prasībām un varētu apmierināt cilvēka vajadzības;
Nodot kultūras vērtības nākamajām paaudzēm, lai nodrošinātu tālāku cilvēces attīstību.

Cilvēka kā subjekta izpausme - radošais process
Radošais process ir viena no interesantākajām un sarežģītākajām parādībām, ko pēta zinātne.
Amerikāņu smadzeņu pētniece Elisa Flehertija ir atklājusi, ka radošais process ir sarežģīta “saruna” starp divām cilvēka smadzeņu daivām – priekšējo un deniņu.
Priekšējā daiva - rada ideju, bet deniņu daiva - to apsver un vērtē.
Noslēpumainu šo procesu padara tas, ka smadzenes spēj radīt arī neatkarīgi no cilvēka apziņas.
Ja cilvēku nodarbina kāda problēma, viņa prāts to turpina “apstrādāt” arī tad, kad cilvēks jau pievērsies kaut kam citam, un pat miegā, kamēr var piedāvāt kādu risinājumu.
…