Pirmkārt Baznīcas un valsts attiecības Latvijas Republikā regulē „Reliģisko organizāciju likums”, kas izdots 1995. gadā , ticis papildināts un darbojas arī mūsdienās. Šīs likums nomainīja likumu "Par reliģiskajām organizācijām", kas tika izdots 1990. gadā.
Likumu "Par reliģiskajām organizācijām", veidots pamatojoties uz Latvijas Republikas Konstitūciju un vispārcilvēcisko vērtību prioritāti. Likums ievēro starptautiskus paktus un nolīgumus reliģijas jomā. Likums «Par reliģiskajām organizācijām» regulē sabiedriskās attiecības, kas veidojas, realizējot republikas Konstitūcijā noteikto apziņas brīvību attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību.
Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties jebkurai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, piedalīties reliģiskajos rituālos, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, kā arī atbilstoši republikas Konstitūcijas un likumu normām paust un izplatīt savu pārliecību un uzskatus.1
1990. gada redakcijā izdotais likums nav tik plašs kā nākamais 1995. gada redakcijas likums. 13 pantos, kuros ietilpst iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju, Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati, reliģisko organizāciju un izglītības iestāžu attiecības, reliģisko organizāciju apraksts un tiesiskais statuss, darbība, reliģisko organizāciju īpašums, reliģisko organizāciju uzņēmējdarbība un izdevējdarbība, reliģisko organizāciju un to darbinieku darba attiecības un tiesības, reliģisko organizāciju darbinieku sociālā apdrošināšana un sociālā nodrošināšana, reliģisko organizāciju darbības izbeigšana.…
