Man rūp, man ir žēl, ka pasaulē tā notiek. Nesaku, ka man dzīve ir ideāla, bet zinu – man neprātīgi veicies. Tikai sažņaudzas sirds par to – cik daudz sāpju neapzināti nodarām sev un citiem, kamēr esam jauni baudām dzīvi. Un vēl (man gribas raudāt) vārtrūmē kaķīši pamesti mirst, un sunīši skumjām acīm nolūkojas uz mums tikai šodien, jo rīta tiem vairs nebūs.
Tagad rakstu kā pesimiste, bet tomēr savu smaidu “sienu” pie optimistiem. Jo es ticu, ka katru “man rūp” apsargā mazs sargeņģelis. Ar baltiem, pūkainiem un patiesiem spārniem. Katrs “man rūp” iemirdzas zvaigznēs un padara šo pasauli labāku. Es ceru – tā ir.
…
