Demokrātijas pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā. Sengrieķu demos apzīmē tautu, bet kratos – varu. Tātad – tautas vara. Tautas vara paredz to, ka katram konkrētas valsts pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē. Tautas varas spēks slēpjas katrā atsevišķā indivīda, bet par patiesu virzošu spēku kļūst vien tad, kad indivīdi apvienojas, kad par lēmumu pieņēmējiem kļūst vairākums.
Taču mūsdienās demokrātija tās pirmatnējā izpratnē vairs nepastāv. Tā ir pārtapusi par daudz un dažādām „krātijām” (etnokrātija, meritokrātija, plutokrātija, kleptokrātija) un absolūti zaudējusi savu sākotnējo ideju. Tā ir evolucionējusi arī līdz šķietamai brīvības formai, ko sauc par pārstāvniecisko demokrātiju, kur tauta ievēl pārstāvjus, kas pieņem lēmumus tās vārdā.
Gluži tāpat kā citi režīmi vai sistēmas, arī demokrātija ir nepilnīga. Aplami šķiet, ka tieši šajā sistēmā cilvēkam tiek dots visvairāk brīvības. Katra sistēma rada šķietamību. Demokrātija lieliski noslēpj savus ierobežojošos rāmjus aiz brīvības un vienlīdzības solījuma. Sistēma necenšas izveidot apstākļus, lai cilvēkam būtu labi, bet gan bez liekas piepūles padara cilvēku ērtu sistēmai.
…
