Knuta Skujenieka dzejas analīze

Dzejnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs.
Dzejoļu krājumi „Lirika un balsis” (1978), „Iesien baltā lakatiņā” (1986), „Sēkla sniegā” (1990), literatūrkritisku rakstu un eseju krājums „Paša austs krekls” (1987).
1962. gadā Knutu Skujenieku padomju varas ie­stādes apcietinājušas un apsūdzējušas pretpadomju darbībā. Septiņus gadus viņš bijis ieslodzī­jumā Mordovijā.
Knuta Skujenieka laiks sākas reizē ar trešo atmo­du 80. gadu beigās. 1989. gadā dzejnieku reabilitē. Presē parādās intervijas, dzejnieks intensīvi strā­dā, uzstājas sabiedriskos pasākumos, publicējas. Viņam raksturīga erudīcija, konkrētība, precizitāte, plašuma apjēgums un dziļš problēmas tvērums. Atmodas sākumposmā liela nozīme ir Knuta Skuje­nieka atziņām par skaitliski mazas un lielas tautas atšķirībām, par mazas tautas situāciju imigrantu vidū, par latviešu folkloru, kultūru un valodu.
70. gadu literārajā dzīvē ir divas spilgtas indi­vidualitātes - K. Skujenieks un U. Bērziņš. Šīs unikālās personības zina daudzas valodas, šo tau­tu kultūru, vēsturi, mentalitāti. Viņi tulko svešu un eksotisku valodu tekstus, tādējādi mūsu uztve­ri padarot krāsaināku un bagātāku. Knuts Skujenieks rakstījis: „Ja es būtu ticīgs cilvēks, savu rīta lūg­šanu sāktu ar pateicību Dievam par to, ka viņš mani radījis mazai, nevis lielai nācijai piederīgu. Tas daudzējādā ziņā apgrūtina manu fizisko eksis­tenci, taču liek daudz dziļāk un koncentrētāk domāt ne tikai par savas nācijas, bet arī par pasaules likteni. Tā ir mazas nācijas priekšro­cība - tai vairāk sāp, bet tā arī labāk redz.” Apbal­vots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Latviskā mentalitāte atklājas impresionis­tiskajā pasaules, cilvēku attiecību un raksturu atklāsmē, noskaņu un nianšu daudzveidībā, pus­toņos un pasteļkrāsu gleznojumos. Nekas Knuta Sku­jenieka dzejā nav kategorisks. Ir tikai pieņē­mums, ka pasaulē pastāv neskaitāmas taisnības un patiesības - katram sava. Tas arī ir dzīves raibums un sāls.…