19. gadsimtā emocionāli garīgajā dzīvē, veidojot jaunu pasaules uzskatu, ienāca romantisms, Eiropā tas ideju laukā nostiprinājās pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem. Sākumā tas bija protestējošs pret 18.gs. idejām, tomēr tas nenozīmēja pilnīgu saišu saraušanu ar 18.gadsimtu. romantisms ir ārkārtīgi sazarots – 18.gs. beigu revolūcija, apgaismības ideju izsmeltība izraisīja sabiedriskās domas aktivizēšanos. Romantisms ir idejiska un mākslas kustība. Romantisms iedibinājās arī historiogrāfijā, kur saglabājās līdz 19.gs. 50.-60.gadiem. klasiska romantisma zeme ir Vācija.
19. gs. 20.–40. gados nostiprinājās valdošais romantisma virziens – liberālais romantisms. Tas ir liberālisma valdošais novirziens, kam raksturīgs novirziens, kam raksturīga, pirmkārt, tendence apvienot romantisma un apgaismības idejas, otrkārt, liberālie romantiķi līdzīgi apgaismotājiem bija racionālās izziņas piekritēji; treškārt, apgaismotāji bija progresa idejas piekritēji, bet pēc viņu uzskatiem progresa ideja apraujas ar buržuāzisko principu uzvaru politiskās varas iegūšanai, ceturtkārt, liberālie romantiķi koncepcijas attīstīja vēsturiskuma ietveros, ideja par sabiedrības organisko attīstību savijās ar reformu nepieciešamības atzīšanu.1
Vēsturiskais un zinātniskais fons Eiropā
Atšķirībā no konservatīvajiem romantiķiem, liberālie daudz rakstīja par viduslaikiem, pārvērtējot tos, bet neidealizējot. Viduslaikus pēta tāpēc, ka tas ir laiks, kad veidojas Eiropas nācijas un valstis, viduslaikus saista ar buržuāzijas – trešās kārtas saknēm. Vienlaicīgi liberālie romantiķi pēta arī savu laikmetu.…
