Andreja Upīša romānā tiek atainota kapitālisma veidošanās, kura pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un peļņa. Rūpniecības un pakalpojumu sistēmas attīstība samazināja zemes nozīmi nabadzīgajiem zemniekiem, jo tā deva iespēju nopelnīt, nemaksājot par to rentes zemes īpašniekiem. To pierāda Brīviņa sašutums par stacijas apbūvi:
„– Visi sliņķi un dienaszagļi savilksies te stacijā – Brīviņu saimnieks atkal nopukojās. – Zemi neviens vairs negrib strādāt.”
Jau pašā darba sākumā daudz tiek runāts par pilsētu attīstību un veidošanos. Rīga tiek minēta kā centrs, no kurienes nāk viss pēc kā vien ir pieprasījums un uz kurieni tiek galvenokārt vesta saražotā prece:
„Kas apēdīs? Rīdzinieki apēdīs. Vai tu zini, cik Rīgā dod par pūru ābolu?”…
