Vēbera filosofija ir tā filosofija, kas izsenis tiek saukta par dzīves mākslu. Varas tehno- loģijas nosaka cilvēka izturēšanos, pakļauj noteiktiem mērķiem, vai kundzībai, pārvēršot sub- jektu par objektu. Savukārt patības tehnoloģijas nodrošina operācijas ar sevi, lai paša vai citu spēkiem sasniegtu noteiktu stāvokli (laimi, pilnību, atpestīšanu un tml.). Šīs tehnoloģijas nepastāv pa- šas par sevi, tās ir cieši saaudušās. Grieķiem nav reliģijas, tās vietā pastāv dažādi kulti, taču “sakrālā” (hieros) pasaule ir nošķirta no “profānās” (hosios) pasaules. Dieviem ir sava pasaule, bet cilvēku pasaule ir viņa pašu pārziņā, t.i., “politiskā” dzīve ir pilnīgi “desa- kralizēta”. Priekšstats, kas dominē līdz pat 17.gadsimtam, noteic, ka vīrietis pēc savas iedabas ir sausa un karsta būtne, savulaik sieviete- mikla un auksta būtne. Cilvēkā cirkulējošās “sulas” noteic viņa darbības veidu, cilvēkam jāiemācās rīkoties atbilstīgi savai būtībai, proti, pareizi (orthos). Tā, piemēram, antīkajā pasaulē valda priekšstats, ka vīrietis- atbilstīgi savai iedabai- iet platiem, nesteidzīgiem soļiem vai runā rimti un nosvērti, bet sieviete tipina tērgā. Apzīmē- jumi “karsta izskaidrošanās” vai “kvēlojoši vārdi” ir nevis politiskās dzīves metaforas, bet gan attiecīgi izprastas īstenības apraksts. …
