6. Tuvākais dzejolis šajā krājumā bija “Magone”, tajā aprakstīta magones spītība augt vietā, kur tā ir vienīgā tāda, magone izceļas starp vienādajiem kviešiem un pastāv par sevi. Man ļoti patika rindas: “Kā kviesīši klanās, kā klanās!/Kā vējam izpatikt manās!/Kā noliec muguru,/Kā kurš spēj līkāku!/Stāv tikai vienīga,/Lepna un spītīga,/Protesta dvēsele,/Magone!”. Galvenā doma šim dzejolim ir tāda, ka labāk ir izcelties kviešu laukā, nevis būt tam vienam no kviešiem, kas mūžīgi cenšas izpatikt kādam. Dzejoļa beigās rindas: “Tu ilgi vis nepaliksi te,/Lepnā spītniece,/Magone!” rāda uz to, ka bieži vien tos, kas izceļās, sabiedrība nepieņem, un ir diezgan grūti būt tam vienam, kas atšķiras. …
