Bieži dzirdami dažādi teicieni par taisnību un taisnīgumu, piemēram- nav taisnības zemes virsū. Cilvēki sūdzas par netaisnīgumu pret viņiem, katrs no mums kaut reizi dzīvē domājis, ka dzīve pret mani ir netaisna, ka mēs būtu pelnījuši ko labāku, vainojam tajā apkārtējos, dievu, valsti, sievu, vīru utt.. bet ja nu taisnīgumu nosakām mēs paši un vai mēs pret citiem izturamies taisnīgi? Vai ir taisnīgi sūdzēties par netaisnīgumu, ja mums ir dzīvība dota, ka mūsu mātes nav uztaisījušas abortu, ka varam dzīvot dienu pēc dienas un ka mums pietiek laika sūdzēties par kaut ko un tā tālāk..
Taisnīgums paredz, ka katrs dod pēc savām spējām un saņem atbilstoši ieguldījumam. Taisnīgums ir objektivitātes mērs, kas raksturo to cik lielā mērā saņemtā atzinība vai nosodījums atbilst tam, kas ir dots. Aristotelis taisnīgumu uzskata par visaptverošu morāles kategoriju, kas nodrošina visu pārējo tikumu klātesamību, viņš saka, ka taisnīgums ir- nozīmīgākais un vispilnīgākais no tikumiem, un tas, kuram tāds piemīt, var to apliecināt arī attieksmē pret otru ne tikai pret sevi.…
