Dzejolis „No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji’’
Liriskais „es’’ izjūt bailes, viņš dzird dažādus trokšņus, kas rada sajūtas, viņam ir bail no nezināmā.
„Ap mani klusums izklāj klaju telpu;
Kā viegla migla saulē mākons kūst,
Un augšā zilā debess aiztur elpu.
Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top, -
Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.’’
Dvēseles izjūtas attēlotas ar dabas tēliem – vēju, miglu, sauli, mākoni. Vējš ir varens, liels, kas rada uzmanību, bailes, to arī attēlojot.
„Kā viegla migla saulē mākons kūst’’ rada piesardzību, kaut ko nezināmu. Cilvēkiem nepatīk nezināmais, kas rada bailes sajūtas.
Dzejoļa jēga – cilvēkam bail no nezināmā, bet, lai to uzveiktu jāieklausās sirdī, jācīnās pašam ar sevi.
