Viens no redzamākajiem 18. gadsimta latviešu rakstniecības pārstāvjiem ir Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders). Viņš rakstījis gan dzeju, gan prozu. Stendera oriģinālo sacerējumu, tulkojumu un lokalizējumu skaits ir bijis tik liels un loma latviešu kultūras vēsturē tik nozīmīga, ka vēl vairākus gadu desmitus pēc Stendera nāves lielākā daļa rakstnieku un dzejnieku turpināja viņa ieviestās tradīcijas. Vecā Stendera darbi bija ļoti populāri, daļa no tiem folklorizējās.
G. F. Stenderu var uzskatīt par pirmo laicīga satura darbu autoru, kā arī par vienu no pirmajiem populārzinātnisku darbu autoriem. Stenders pievērsies gan zinātniskiem, gan filozofiskiem, gan pedagoģiskiem, gan arī reliģiskiem tematiem. Literatūrvēsturiski nozīmīgi ir tādi darbi kā „Latviešu gramatika”, „Bildu ābice”, „Jauna izskaidrota dziesmu grāmata”, „Augsta gudrības grāmata no pasaules un dabas”, kā arī dzejas grāmatas – „Jaunas ziņģes” un „Ziņģu lustes”.
Dzeju Stenders iesaistījis visos savos darbos. Tā, piemēram, 1766. gadā izdotajā pirmajā laicīga satura grāmatā „Jaukas pasakas in stāsti” ievietoti 17 dzejojumi. Atsevišķas pasakas un stāsti uzrakstīti dzejā, retumis dzeja iestarpināta prozas fabulās. Interesanti ir „Latviešu gramatikā” ievietotie dzejojumi, kur Stenders sniedzis tautasdziesmas atdarināšanas mēģinājumu, neskatoties uz to, ka tautasdziesmas viņa uztverē bija raupjas un neizstrādātas.…
