Simetriskais modelis nekad nav definēts kā izpatikšana sabiedrības vēlmēm uz organizācijas interešu rēķina. (Dozier, Grunig, Grunig, 2002:314).
Patiesībā simetrijas koncepts tieši norāda uz līdzsvara nepieciešamību starp abām interešu grupām (Dozier, Grunig, Grunig, 2002:314). Un tas ir gluži loģiski izskaidrojams, jo, ja modelis būtu koncentrēts tikai uz sabiedrības interesēm, tas vairs nebūtu simetrisks, bet gan asimetrisks sabiedrības labā. Tātad kritika neatbilst modelim pēc definīcijas. Var runāt
par gadījumiem, kad organizācijai vai sabiedrībai ir jāpiekāpjas, kaut kas jāupurē otras labā, bet galvenais ir tas, lai tāda veida piekāpšanās tiktu panāktas dialoga ceļā, rodot kompromisu, jo kompromiss ir modeļa stūrakmens (Dozier, Grunig, Grunig, 2002:315).
Ir pētnieki, kas pēc saviem pētījumiem apgalvo, ka viņu pētījumā simetriskais
sabiedrisko attiecību modelis vienmēr nav bijis veiksmīgs (Dozier, Grunig, Grunig,
2002:312). Un atkal Grunigs nekad nav apgalvojis, ka minētais modelis vienmēr būs veiksmīgs (Dozier, Grunig, Grunig, 2002:313), gluži pretēji – divu ceļu simetriskais sabiedrisko attiecību modelis dažos gadījumos būs veiksmīgāks kā citos (Dozier, Grunig, Grunig, 2002:314). Taču te tad būtu jāuzdod jautājums par to, vai asimetriskā pieeja būs veiksmīgāka, ja simetriskā nav pilnīgi efektīva (Dozier, Grunig, Grunig, 2002:314).
Piemērus var minēt daudz, tomēr ne literatūrā, ne pētījumos nav iespējams atrast tādus, kas izturētu Gruniga atspēkošanu. Visā darbā iepriekš rakstītais apliecina to, ka dotajā mirklī un situācijā labāka sabiedrisko attiecību modeļa nav. Galvenais un ļoti svarīgais secinājums, kas būtu vienmēr jāatceras, runājot, par aprakstīto modeli, ir - divu ceļu simetrisko attiecību modeli var saukt par ideālo, un tomēr ne visās situācijās tas darbosies ideāli.…
